Pateicoties Jelgavas domes, Zemessardzes 52. kājnieku
bataljona un Zemgales Latviešu strēlnieku biedrības (ZLSB) vecāko biedru
atbalstam, mums – ZLSB jauniešiem - bija iespēja doties uz Ziemassvētku kauju
atceres pasākumu Tīreļpurvā.
Neskatoties uz auksto laiku, bija jaunieši, kas
sākotnēji pulcējās Jelgavā, lai tālāk ar autobusu dotos uz ziemas nometni
Ložmetējkalnā. Ar mums kopā devās arī biedrības valdes loceklis-seniors Rolands
Priede. Otra grupa (sagādes grupa) ar vieglajām automašīnām izbrauca vēlāk, lai
nogādātu pārtiku un pārējo inventāru uz nometnes vietu, vispirms iebraucot arī
Mangaļu mājās.
Pirmā pieturas vieta mums bija Peitiņu kapi pie
Rotberga stigas, kur mūža mājas atraduši 1500 Sibīrijas strēlnieku, kā arī 6.
Tukuma latviešu strēlnieku pulka 12 kritušie vīri. Bet vis dziļāk atmiņā
iespiežas kāda strēlnieka māte, kura kara laukā meklējusi dēlu un arī pati
nosalusi pie sava lolojuma kapa un tur ar esot apglabāta (’’Latviešu
Strēlnieks’’ 1998.g. februāris nr.2). Zināms, ka šajā kapsētā pēdējos gados
pārapbedīti vēl 18 tā laika karavīru ar Brāļu kapu komitejas un Alda Egila
Hartmaņa kunga gādību, kā arī Latvijas kara vēstures kluba, manuprāt, aktīvāko
biedru, jelgavnieku Raimonda Valtera un Jāņa Bērziņa līdzdalību.
Pēc neilga
piemiņas brīža un svecīšu aizdegšanas devāmies tālāk uz Mangaļu mājām, kur
aplūkojām muzeja ekspozīciju un pavērojām Latvijas kara vēstures kluba
gatavošanos priekšnesumam, pasildījāmies pie ugunskura iedzērām tēju un
ieturējām vieglas pusdienas. Šeit arī ieradās mūsu sagādes grupa, precizējām
tālāko darbību un nodevām sagādes grupas rīcībā Rolandu Priedes kungu.
Tad sākās interesantākais posms, kad visi devāmies pa
vācu valni caur Maztīreli uz Ložmetējkalnu. Bija iespēja pārbaudīt un
atsvaidzināt zināšanas orientējoties kartē. Protams, vairākas reizes arī
pazaudējām orientierus un nācās palauzīt galvu par ceļa atrašanu, bet nevienu
purva dieviem neziedojām (šoreiz). Spītējot salam, purvs nebija aizsalis, tādēļ
kājas grima purva rāvā un gājiens nebija ātrs. Tikuši līdz 7. Bauskas
strēlnieku pulka pārrāvuma vietai, piemiņai nolikām svecītes un pēc aptuveni
divu stundu (kopējais pārgājiena laiks) ilgas pastaigas caur purvu nonācām
Ložmetējkalnā, kur sagādes grupas biedri bija uzcēluši Zemessardzes 52.
kājnieku bataljona aizdoto telti un sākuši celt nocietinājumus, jaunpienākušo
uzdevums bija sagādāt malku un iekurināt ugunskuru, pie kura arī varēja sasildīties.
Pabeidzot svarīgākos priekšdarbus, varēja jau domāt par putras vārīšanu. Visu
vakaru, kamēr bija gaišs vācām malku, lai ugunskurā nenodzistu liesma visas
nakts garumā, arī telti vajadzēja kurināt.
Apraudzīt mūs atbrauca vecākie biedri un mūsu draugi,
jo solīja aukstu laiku. Ciemiņus cienājām ar siltu, pašu lasītu un kaltētu tēju
un kārtīgu meža putru, kuras pagatavošanas recepti mūsu pavārs tur noslēpumā.
Vēlāk noskaidrojām, ka ārā bijis mīnuss 18 grādi, bet mēs to nejutām, jo visu
laiku bijām kustībā un arī ugunskurs sildīja.
Ļoti patīkamu pārsteigumu sagādāja mums skautu
nometnes dalībnieki, vakarā lavoties klāt mūsu nometnei. Bija interesanti viņus
ķerstīt un stiept pie ugunskura sildīties. Kā vēlāk atklājās, viņu uzdevums
esot atrast kontrolpunktus, viņi sajaukuši mūs ar savu kontrolpunktu un tāpēc
arī lavījušies klāt. Mēs jau neļaunojamies, jo tas bija jautri.
Tā kā no agra rīta jau bijām augšā un visu dienu uz
kājām, agri devāmies pie miera. Iepriekšējos pasākumos ātrāk par trijiem rītā
neviens pat nedomāja par gulēšanu, bet šoreiz tā sanāca, atpūta bija ļoti
nepieciešama. Telts tik silta (paldies zemessargiem), guļammaisi tik vilinoši
un egļu zaru gultas tik mīkstas un mēs jau guļam saldā miegā. Protams, pa nakti
dežūrējošais rūpējās par vienmēr siltu krāsniņu.
Nākamajā dienā
visu ātri novācām un devāmies mājās, jo citam uz darbu, citam uz treniņu
jāsteidzas. Un tā jaunieši, izrāvušies uz vairāk kā diennakti no ierastās
dzīves, atgriezās pie saviem ikdienas darbiem, cerot, ka atkal degs ugunskurs
un tiks nodziedātas strēlnieku dziesmas, ēsta gardā meža putra, kuru citur nav
iespējams tik garšīgi pagatavot kā mežā.
