Skeptiķi zaudē jauniešiem ar rezultātu 1:100

Maruta Jankovska

Visiem skeptiķiem par spīti, jaunieši ir daudz, daudz foršāki, nekā nākas dzirdēt tradicionālās parka soliņu, autobusu vai «pieveikala» sarunās, kad spriedums tiek parakstīts veselai paaudzei, – viņi ir patērētāji, viņiem nekas nav svēts, viņi neko negrib. Vai tad maz dzirdēti šādi apgalvojumi?

Bet viens no šiem it kā neko negribošajiem jauniešiem sadzird aicinājumu labdarībai. Sadzird, atsaucas, aicina sev līdzi citus. Attieksme – tas nekad nav tikai vārds, tas ir lietvārds, kas sevī ietver darbību.
20. decembrī «Zemgales Ziņu» redakcijas telpās ar «labdarības kastēm» ieradās divi jaunieši. «Nu, ko jūs, mēs taču neko tādu nedarām, lai par mums rakstītu...» atgaiņājās Jānis Eglītis un Valdis Veidemanis. Un tiesa vien ir. Rakstīt par sasniegumiem, veiksmēm, neveiksmēm, projektiem, ceļojumiem, dažādām organizācijām un visu citu ir vieglāk, ierastāk.
«Tas vienkārši tā izveidojās,» teica puiši no Latviešu Strēlnieku apvienības Jelgavas novada nodaļas jauniešu kopas. «Izlasījām, ka vajag palīdzēt, un viss. Mēs jau neko neizdarījām, vienkārši Strēlnieku apvienības vecākie biedri saziedoja. Viņi ir atsaucīgi – ja jaunie kaut ko ierosina, vienmēr atbalsta. Piemēram, 11. novembrī izdomājām, ka mums nepieciešama cara laika forma, kādu latvieši valkāja Pirmā pasaules kara laikā. Vēlējāmies pagodināt vēsturi un tagadni. To izdevās realizēt, pateicoties veco biedru atbalstam.»
Jānis un Valdis mācās par mēbeļu galdniekiem. Jānim padomā diplomdarbs – etnogrāfisks šūpulis. «Viņš jau vienmēr kaut kā izceļas,» rezumē Valdis, atklājot, ka paša diplomdarbs vairāk izskatīsies pēc televizora vai žurnālu galdiņa.
Jānis bijis arī tas, kas iekustinājis jauniešu aktivitātes Strēlnieku apvienībā Jelgavā. «Man patīk vēsture, uzzināju par šādu apvienību un aizgāju. Tagad esam kādi desmit aktīvie jaunieši. Galu galā latvieši nav tikai kapļa cilātāji. Vēsture pierāda, ka mēs kapli protam nomainīt pret zobenu,» domā Jānis.
Šogad 8. janvārī puiši Ziemassvētku kauju atcerei par godu iecerējuši pavadīt nakti Ložmetējkalnā.
Uz jautājumu, kas, viņuprāt, ir patriotisms, Valdis atbild: «Tā ir cieņa pret savu zemi.»
«Jā. Tā ir tēvu zemes mīlestība. Nezinu, no kurienes tā manī ir. Varbūt vecāki to mācījuši. Tēvs ir tāds zemes cilvēks,» domā Jānis.