Visiem skeptiķiem par
spīti, jaunieši ir daudz, daudz foršāki, nekā nākas dzirdēt tradicionālās parka
soliņu, autobusu vai «pieveikala» sarunās, kad spriedums tiek parakstīts
veselai paaudzei, – viņi ir patērētāji, viņiem nekas nav svēts, viņi neko
negrib. Vai tad maz dzirdēti šādi apgalvojumi?
Bet viens no šiem it kā neko
negribošajiem jauniešiem sadzird aicinājumu labdarībai. Sadzird, atsaucas,
aicina sev līdzi citus. Attieksme – tas nekad nav tikai vārds, tas ir
lietvārds, kas sevī ietver darbību.
20. decembrī «Zemgales Ziņu» redakcijas telpās ar «labdarības kastēm» ieradās
divi jaunieši. «Nu, ko jūs, mēs taču neko tādu nedarām, lai par mums
rakstītu...» atgaiņājās Jānis Eglītis un Valdis Veidemanis. Un tiesa vien ir.
Rakstīt par sasniegumiem, veiksmēm, neveiksmēm, projektiem, ceļojumiem, dažādām
organizācijām un visu citu ir vieglāk, ierastāk.
«Tas vienkārši tā izveidojās,» teica puiši no Latviešu Strēlnieku apvienības
Jelgavas novada nodaļas jauniešu kopas. «Izlasījām, ka vajag palīdzēt, un viss.
Mēs jau neko neizdarījām, vienkārši Strēlnieku apvienības vecākie biedri saziedoja.
Viņi ir atsaucīgi – ja jaunie kaut ko ierosina, vienmēr atbalsta. Piemēram, 11.
novembrī izdomājām, ka mums nepieciešama cara laika forma, kādu latvieši
valkāja Pirmā pasaules kara laikā. Vēlējāmies pagodināt vēsturi un tagadni. To
izdevās realizēt, pateicoties veco biedru atbalstam.»
Jānis un Valdis mācās par mēbeļu galdniekiem. Jānim padomā diplomdarbs –
etnogrāfisks šūpulis. «Viņš jau vienmēr kaut kā izceļas,» rezumē Valdis,
atklājot, ka paša diplomdarbs vairāk izskatīsies pēc televizora vai žurnālu
galdiņa.
Jānis bijis arī tas, kas iekustinājis jauniešu aktivitātes Strēlnieku apvienībā
Jelgavā. «Man patīk vēsture, uzzināju par šādu apvienību un aizgāju. Tagad esam
kādi desmit aktīvie jaunieši. Galu galā latvieši nav tikai kapļa cilātāji. Vēsture
pierāda, ka mēs kapli protam nomainīt pret zobenu,» domā Jānis.
Šogad 8. janvārī puiši Ziemassvētku kauju atcerei par godu iecerējuši pavadīt
nakti Ložmetējkalnā.
Uz jautājumu, kas, viņuprāt, ir patriotisms, Valdis atbild: «Tā ir cieņa pret
savu zemi.»
«Jā. Tā ir tēvu zemes mīlestība. Nezinu, no kurienes tā manī ir. Varbūt vecāki
to mācījuši. Tēvs ir tāds zemes cilvēks,» domā Jānis.
Labdarība turpinās. Pāris nedēļu ir pagājis kops pēdējās akcijas. Jānis uzdāvāja vienai skolniecei lietotu datoru. Par saviem līdzekļiem arī piegādāja.
Varbūt arī šajos svētkos varam iepriecināt kāda bērna sirdi? Paskatīsimies savās pagultēs un skapjos, varbūt mums tur slēpjās kādas sen aizmirstas rotaļlietas, vai kādas citas noderīgas mantas kuras varētu ziedot.